Bet jebkurā gadījumā, paldies par informāciju. Jāķeras klāt pie “Rail Baltica” padziļinātas izpētes.

2) sadales tīklu nodalīšana elektroenerģijas tirgū ir pirmais solis liberalizācijai, par ko liecina arī citu tirgus dalībnieku (Igaunijas ENEFIT) ienākšana Latvijas elektroenerģijas tirgū.

Viennozīmīgi liberalizācija ir svarīgākais ceļš uz ko Latvijai jāiet, ne tikai elektroenerģijas, bet arī gāzes tirgū, par ko cīnos arī Eiropā.

Jebkuras elektroenerģijas ražošanas galvenā problēmā ir tās izmantošana/patērētājs, jo to ar saprātīgām izmaksām nevar uzkrāt!
Otra problēma saistīta ar pārvadi līdz patērētājam, gan monopola, gan izmaksu dēļ, kas mazajiem un mikro ražotājiem nav pa spēkam!

Visefektīvājais veids būtu, ja Latvenergo un sadales tīklus izmantotu kā virtuālu akumulātoru! To varētu realizēt tikai ar likumdošanas izmaiņām un labo gribu!
Turklāt šāda iniciatīva dotu labumu, ne tikai Latvijai faktiski radot pieprasījumu pēc jaunām iekārtām – radītu jaunu nozari, samazinot energoatkarību gan vietējā meŗogā, gan valstiski,
bet arī būtu labs piemērs ES parādot jaunu enerģētikas attīstības virzienu!

Ilustrēšu nepieciešamās izmaiņas:

Likumdošana:
– Latvenergo – virtuālais akumulātors:
Noteikt, ka katram ir tiesības ražot elektrību (piem., kā blakus produktu no siltuma).
Elektroenerģijas piegādātājam (Latvenergo) pārdodot elektroenerģiju patērētājam ir pienākums arī nodrošināt tās saņemšanu no patērētāja (ja tas to saražo) uzstādot dubultās uzskaites skaitītājus,
kad tiek uzskaitīts gan saņemtās, gan tīklā nodotās elektroenerģijas daudzums. Patērētājs maksā tikai par to elekroenerģijas starpību, kuru ir patērējis un nav atgriezis tīklā.
- Nākotnē, iespējams, šo attīstīt, kad mikro ražotājs kļūst par vidēji lielu ražotāju, jeb ražojot vairāk kā pats patērē ražošanas vietā:
Patērētājam ir tiesības tīklā nodoto el. apjomu arī citās vietās Latvijā vai vienoties ar piegādātāju par kādu samaksu samaksu tā tiek iepirkta.

Atkarībā no valsts politikas, tehniskajām detaļām, zudumiem tīklā, vai citām niansēm, var tikt definēts, ka patērētās el. pārrēķinam piemērots kāds koificents, piemēram lai veicinātu virs 1 (t.i. ja nodod 1 var patērēt vairāk par 1),
vai brīdī, kad sistēma ir nostabilizējusies un jānodrošina, ka piegādātājam nerodas papildus zaudējumi zem 1 (t.i. ja nodod 1, patērēt var zem 1) tādējādi kompensējot tīkla zudumus un tml.

Arī no taisnīguma viedokļa – ja atdod atpakaļ preci (elektrību), saņem samaksu tās vērtībā, kuru esi samaksāji.

Tehniskā relizācija:
– Ražojot el. tā tiek nodota atpakaļ tam pašam tīklam, no kura saņemta (zemsprieguma), līdz ar to nodotais apjoms ir samērots ar pieslēgumu (patēriņam) iespējām. Nav jāpārbūvē arī pieslēgums.
– Saražotā un tīklā nodotā el. enerģija tiek patērēta tajā pašā zemsprieguma rajonā. Tādējādi izveidojās vietēja pašražošanas vietējs patēriņš – decentralizēta sistēma (vietējie/atjaunojamie resursi, neatkarība no ārpasaule u.c. ieguvumi).
– Vietēja mēroga mini/mikro el. ražošana ir iespējama līdz 25% no jau patērētās siltuma enerģijas, kas šobrīd ir zemē nomesta enerģija, tadējādi ievērojami palielinot kopējo valsts energoefektivitāti!
– Samazinoties (globāli) daudzos “vietējos apgabalos” nepieciešamībai pēc ārējas enerģijas pievada tiktu ieekonomēti resursi (fosilie/gāze), kas nepieciešami tās saražošanai. Iespējams, arī prasītu izmaiņas hidroelektrostaciju darbā, pieskaņojoties sezonalitātei un pīķa patēriņam.
– elektroenerģijas ražošana un patēriņs tiktu veidotd pēc šūnu principa, tādējādi arī negadījumi neietekmētu sistēmas darbību kopumā.

Nākotnes izaicinājumi:
– izveidojoties un attīstoties zemspriegum “mikro šūnu” sistēmai, būtu jāpalielina sadarbība starp sūnām, t.i. tehniski risinājumi kā no viena zemsprieguma tīkla nodot lieko el. apjomu uz blakus zemspriegumu tīklu,
tādējādi izveidojot “mini šūnas”, kas savstarpēji sadarbojas un nodod savus liekos resursus tur kur trūkst.
– šādu šūnu principu apvienošnu līdz valsts līmenim, tās viegli varētu iekļaut reģionālā el. apmaiņā t.sk. starp valstīm.
– vienota vadība: kad centralizēti un automātiskā režīmā varētu sniegt informāciju, kādā mazā rajonā nepieciešama papildus enerģiju, attiecīgi mikro ražotāji tās ieguvi varētu palielināt.
Piemēram, ziemā, kad apkures sistēma strādā nominālā režīmā kopā ar el. ražošanu. Ja tiek saņemta informācija ka īslaicīgi nepieciešams palielināt izstrādi pa 30%,
sistēma automātiski palielina el. izstrādi … bet arī saražotais siltuma palielinās – siltumu iespējams uzskrāt akumulācijas tvertnēs. Ksd sistēma ir “pilna” tā signalizē,
ka samazinās el. izstrādi, ja palielinājums vairs nav nepieciešams, sistēma var pārtraukt gan el. gan siltuma izstrādi, siltumu turpinot nodrošināt no akumulētā, līdz brīdim kad atkal “ieiet” normālā darba režīmā.
Šādi nākotne neatkarīgas mikro šūnas kļūtu vadāmas.

Secinājumi/ieguvumi:
– energoefektivitāte, neizmantotu – “skurstenī” izsviestas enerģijas izmantošana ( max 25% no patērētās siltumenerģijas).
– vietējo/atjaunojamo resursu izmantošanas veicināšana.
– decentralizācija, sistēmas šūnveida uzbūve, kas nodrošina neatkarību un drošību.
– jaunas uzņēmējdarbības ierosināšana – tehnoloģiju un iekārtu izstrāde/ražošana.
– resusrsu Valstiski tālredzīga izmantošana: Ziemā, kad hidroresursi ir nelieli, bet apkure tiek izmantota maksimāli, el. enerģijas lielākās daļas iegūšana no tās ir tikai loģiska,
savukārt pavasaros, kad apkures intensitāte būtiski samazinās vai tiek pārtraukta ir pieejami lielāki hidro resursi (palu ūdeņi).
Savukārt sausā vasarā, kad nav ne apkures ne hidro resursu, el. enerģija tiek iegūta tradicioālos veidos, taču arī patēriņs kopumā tad ir vismazākais un, iespējams,
nepieciešamais apjoms var tikt saražots izmantojot citus atjaunojamos enerģijas veidus (vējš, biogāze u.c.)

Ceru uz vienu atbildi, kapēc to varētu un vajadzētu, nevis 101 kapēc to nevar!

Paldies par Jūsu viedokli!

Konstruktīvs dialogs varētu turpināties.