Krievijas gāzes gūstā

Šonedēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti pārsteidza ar pēkšņu lēmumu virzīt likumdošanu, kas nostiprinātu Gazprom (Latvijas gāze) monopola tiesības mūsu valstī. Doma mums tiek pasniegta gan no otras puses  – “atlikt” gāzes tirgus liberalizāciju –  taču rezultāts ir tieši tas pats.

Dienu pirms Saeimas Tautsaimniecības komisijas savdabīgā lēmuma tajā paviesojās Latvijas gāzes vadītājs ar priekšlikumu likumā nostiprināt viņa vadītā uzņēmuma monopola tiesības mūsu valstī. Presē lasāms, ka pretī viņš solīja gāzes cenu atlaides. Kā klaušu laikos, muižkungs bija ieradies pie saviem dzimtcilvēkiem ar  priekšlikumu, pretī solot rītdien savu padoto nenopērt. Ir ļoti grūti saprast, kas motivēja Saeimas deputātus (neviens no klātesošiem nenobalsoja pret) tik ātri bez publiskām diskusijām piekrist šādai prasībai – gandrīz vai ultimātam. Tā vietā, lai Latvijas likumos stiprinātu gāzes monopolista tiesības, mūsu likumdevējiem būtu jāstrādā kopā ar ekonomikas ministru, lai 2017.gadā (kad beigsies privatizācijā noteiktais monopola stāvoklis) būtu izstrādāta likumdošana, kas veicinātu veselīgu konkurenci gāzes sektorā. Diemžēl šajā jomā darīts gauži maz, varētu pat teikt –  nekas.

Kad 1997.gadā Latvijas gāze bija bankrota priekšā, toreizējā valdība nodeva privatizācijai šo valstij piederošo uzņēmumu, kā rezultātā Krievijas Gazprom guva faktisko kontroli pār to. Lai saldinātu privatizācijas noteikumus, šim uzņēmumam iedeva 20 gadu tiesības (līdz 2017.gadam) būt par monopola gāzes piegādātāju Latvijā, ar papildus eksluzīvām tiesībām izmantot vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Kopš tā laika, uzņēmums ir attīstījies, ieguldījis infrastruktūrā un veiksmīgi pelnījis naudu, par ko mēs visi esam maksājuši caur gāzes un elektrības tarifiem. Krievijas Gazprom ir papildus izmantojis Inčukalna krātuvi savām vajadzībām, ziemas mēnešos eksportējot gāzi no Latvijas atpakaļ uz Rietumkrieviju, kur viņiem pašiem trūkst kapacitātes sevi nodrošināt ziemas mēnešos. Latvija kalpo kā bezmaksas gāzes noliktava Krievijai.

Visus šos gadus mūsu gāzes tarifus ir noteikusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas aprēķina tos  pēc noteiktām formulām, balstoties uz gāzes iepirkumu cenām un uzņēmuma izmaksu struktūru. Ir svarīgi atzīmēt, ka Gazprom kā mātes uzņēmums ir varējis tiešā veidā kontrolēt sava meitas uzņēmuma Latvijas gāzes iepirkuma cenu. Kā labi atceramies, 20% un pat 30% cenu kāpumi gada laikā nav bijusi reta parādība. Kur nav konkurences, monopolists dara tā, kā pašam liekas labāk. Mūsu izvēle visus šos gadus ir bijusi – vai nu piekrist gāzes tarifiem, vai arī ziemā salt. Skarba izvēle.

Eiropas Savienības likumdošana ir visnotaļ precīzi tēmēta uz patērētāju (iedzīvotāju) aizsardzību no jebkura monopola diktāta. Tā, piemēram, telekomunikāciju tirgus ir kļuvis atvērts konkurencei, no kā  esam ieguvuši zemus, operatoru savstarpēji konkurējošus tarifus. Arī enerģētikā ES likumdošana ir vērsusies pret monopoliem, spiežot visām valstīm atvērt enerģētikas tirgu konkurencei, atdalot sadales tīklus no enerģētikas ražotāja. Gāzes tirgus arī ir pakļauts konkurences noteikumiem, taču Somijai, Latvijai un Igaunijai ir “atruna” no šīm prasībām tik ilgi, kamēr joprojām fiziski esam izolēti no pārējiem Eiropas gāzes tīkliem un savienoti vienīgi ar Krievijas gāzes piegādātāju. Galu galā, nevar būt konkurences, ja fiziski nevienam citam uzņēmumam kā Gazprom nav iespēja izmantot esošos sadales tīklus.

No Eiropas Savienības ir pieejams finansējums sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai Baltijas tirgū. Baltijas valstu gāzes tīklu izolētību no pārējās Eiropas var izbeigt vai nu būvējot gāzes vada savienojumu no Polijas uz Lietuvu, vai arī ceļot reģionālo SGT. Šāds terminālis varētu uzņemt gāzi, kas tiek transportēta kuģu kravās atdzesētā un sašķidrinātā formā. Pēdējos gados tā ir bijusi pat uz pusi lētāka nekā cauruļvadu gāze. Valstis, kurās ir SGT, ir daudz ieguvušas pēdējos gados – to iedzīvotājiem ir krietni zemākas gāzes cenas, nekā mums. Lai šādu termināli uzceltu, nepieciešama Baltijas valstu vienošanās par kopēju projektu. Diemžēl šī vienošanās joprojām nav panākta, tā reāli apdraudot Eiropas līdzfinansējuma  saņemšanu un termināla celtniecību.

Protams, šī situācija ir visnotaļ izdevīga Gazprom monopolam. Šis uzņēmums labi saprot, ka tiklīdz būtu SGT, izbeigtos tā iespējas mums diktēt savas cenas. Konkurence to vairs nepieļautu. Šādā kontekstā arī ir jāuztver Latvijas gāzes vadītāja ierašanos Saeimas komisijā ar savu priekšlikumu – monopols cenšas visiem līdzekļiem nostiprināt un pagarināt savas privilēģijas. Ja mūsu likumdošana stiprinātu gāzes monopola tiesības, tas jo vairāk attālinātu iespēju, ka jebkad kāds konkurents nopietni domātu par darbības izvēršanu Baltijas tirgū. Šodien par likuma pieņemšanu (paklausīšanu) Gazprom var pretī solīt lētākas cenas, taču – kas būs rītdien? Varbūt rīt atkal draudēs cenas celt, ja netiek grozīts kāds cits likums. Varbūt ar laiku valdības ministri arī būs jāmaina, kad monopolists to pieprasītu?

Bieži nākas sastapties ar citu valstu ekspertu pētījumiem un rakstiem, kuros norādīts, ka Krievijas valdība (kura kontrolē Gazprom) reāli spēj ietekmēt Latvijas politisko eliti. Diemžēl šis Saeimas komisijas lēmums tiešā veidā to apstiprina. Mums kā sabiedrībai ir pienākums apturēt šādu absurdu lēmumu pieņemšanu, kas pakļautu mūs vēl dziļāk gāzes monopolam, attālinot jebkuru iespēju mums tikt vaļā no tā apskāvieniem. Ja ir kāds drauds Latvijas neatkarībai, tad tas ir šis. Valsts, kas vairs nevar brīvi pati pieņemt savus lēmumus ir zaudējusi savu suverenitāti. Mums savējā ir modri jāsargā.

 

Krišjānis Kariņš, Delfi.lv, 2013.gada 1.martā