Latvijas ārpolitika un austrumu kaimiņi (pilna raksta versija)

Krišjānis Kariņš,

Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)

Latvijas prezidenta vadītā valsts vizīte Maskavā individuālā līmenī iespējams ir liels sasniegums, taču mūsu valstij daudz nozīmīgāk būtu pavadīt vairāk laika mūsu sabiedroto galvaspilsētās, lai kaldinātu kopējo ES politiku. Latvija šobrīd cenšas uzlabot attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju izmantojot divpusējo pieeju. Neapšaubāmi Latvijas interesēs ir veicināt uzņēmējdarbību ar mūsu austrumu kaimiņiem, taču tam nevajadzētu kavēt spēju brīvi izteikties par autoritāro režīmu nostiprināšanos mūsu kaimiņvalstīs. Latvijai daudz lietderīgāk būtu likt uzsvaru uz vienotas Eiropas Savienības (ES) politikas veidošanu attiecībās ar mūsu kopējiem kaimiņiem.

Veidojot savu ārpolitiku, vispirms jābūt skaidrībai par mūsu valsts un sabiedrības mērķiem. Esmu pārliecināts – mūsu interesēs ir attīstīties kā spēcīgai valstij stiprā un vienotā Eiropas Savienībā. Vēsture rāda, ka vieni mēs neesam spējīgi turēties pretī agresijai. Kā mazai valstij, mums vienmēr būs vajadzīgi sabiedrotie, ar kuru palīdzību mēs kļūstam daudz stiprāki nekā tad, ja paliekam vieni.

Latvijai šodien ir sabiedrotie gan ES, gan NATO aliansē. Protams, tik lielā demokrātisku valstu saimē vienmēr būs domstarpības un individuālas vēlmes daudzos jautājumos. Taču šīs alianses Latvijai ir vienlaikus labākais risinājums, kā veidot savu ārpolitiku: ar mērķi rast vairākumu sabiedroto atbalstu jautājumos, kas mums pašiem ir svarīgi.

Ģeogrāfiski mēs atrodamies Eiropas Savienības ziemeļaustrumu robežā blakus Krievijai un Baltkrievijai. Ir loģiski, ka mums veidojas kontakti un stipras uzņēmējdarbības saiknes ar šiem kaimiņiem. Grūtības rada tas, ka šīs valstis ne tikai nav ES vai NATO dalībvalstis, bet tās arī nav demokrātiskas un tiesiskas. Rodas jautājums: kā mums vislabāk veidot attiecības ar abiem austrumu kaimiņiem, kuri nav mūsu sabiedrotie, bet ar kuriem vēlamies veicināt uzņēmējdarbību un kopumā dzīvot mierā?

Pēdējā mēneša laikā mūsu kaimiņvalstīs Krievijā un Baltkrievijā ir bijuši vairāki nozīmīgi notikumi. No Krievijas esam saņēmuši ziņas, ka bijušais naftas magnāts Mihails Hodorkovskis atkārtoti notiesāts. Britu izdevums The Economist raksta, ka viņa galvenais “noziegums” šoreiz bija iepriekšējā soda termiņa izbeigšanās. Savukārt, politiskās opozīcijas pārstāvis Boriss Ņemcovs apcietināts, dodoties mājās no miermīlīgas un ar varas iestādēm saskaņotas protestu demonstrācijas pret esošo valdību. Tāpat nepatīkami mūs pārsteigusi ziņa, ka Francija un Krievija tomēr ir parakstījušas līgumu par uzbrukuma tipa kara kuģu MISTRAL pārdošanu, kas nodos Krievijai NATO tehnoloģijas.

No Baltkrievijas esam saņēmuši ziņas, ka tās prezidents Aleksandrs Lukašenko panācis savu ceturto atkārtoto ievēlēšanu par prezidentu. Starptautiskie novērotāji ir asi kritizējuši šīs vēlēšanas. Pēc tām Lukašenko ar varu apspieda opozīcijas demonstrāciju un arestēja politiskos oponentus.

Vairāk nekā 15 dažādas Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas grupas ir sākušas aktīvu lobēšanas kampaņu vairākās ES galvaspilsētās (taču ne Rīgā), lai visas dalībvalstis pārtrauktu jebkurus kontaktus ar Lukašenko un viņa valdību, tā izdarot spiedienu uz valdību, lai tā atbrīvotu apcietinātos demokrātiskos oponentus un pieļautu valstī politisku opozīciju.

No Latvijas puses reakcija uz notikumiem Krievijā nav. Savukārt, uz notikumiem Baltkrievijā tā ir novēlota un klusa. Kā var negatīvi reaģēt uz notikumiem kaimiņvalstīs, ar kurām vēlamies uzlabot attiecības? Neapšaubāmi Latvijas interesēs ir veicināt uzņēmējdarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, taču tas nedrīkst kavēt mūsu spēju brīvi izteikties par autoritāro režīmu nostiprināšanos mūsu kaimiņvalstīs.

Interneta vietne Wikileaks nesen publiskoja Igaunijas politiķu sniegto informāciju ASV vēstniecībai, ka nav iespējams izveidot labas divpusējas attiecības ar Krieviju. Viņi nelolo lielas cerības un neiegulda tajās savu laiku un enerģiju. Vai igauņi ir tuvredzīgi? Vai viņi nemaz nevēlas tirdzniecības “labumus” no sava austrumu kaimiņa?

Igauņi nav tuvredzīgi. Viņi būtība ir pateikuši vienkāršu patiesību: tādām mazām valstīm kā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai nebūs iespējams izveidot labas attiecības ar Krieviju, kamēr Krievija nevēlēsies tās veidot ar mums balstoties uz brīvības, demokrātijas un tiesiskas valsts pamatiem. Šobrīd Krievija diktē, kādas attiecības veidot, un mums tur ir maz ko piebilst.

Tomēr pastāv veids, kā Latvija var mainīt spēka samērus ar Krieviju. Izmantojot iespējas, ko sniedz dalība Eiropas Savienībā. Mums jāveido šīs “labās” attiecības nevis divpusēji, bet caur Eiropas Savienību. ES ir krietni lielāks, spēcīgāks un bagātāks sarunu partneris nekā Krievija.

Ir zināms, ka šobrīd ES nav vienota pieeja vai pat uzskati par Krieviju un kā ar šo valsti vajadzētu veidot attiecības. MISTRAL kara kuģa darījums starp Franciju un Krieviju to spilgti parāda. Par sankcijām pret Baltkrieviju ir daudz vienotāks viedoklis, kur, savukārt, Latvijas klusēšana ir pamanāma kā izņēmums. Taču kā visos ES jautājumos, viedokļa neesamība nenozīmē, ka tādu nevar izveidot. Lai tas notiktu, ir jābūt kādam virzītājam.

Šī ir Latvijas ārpolitikas lielā iespēja: palīdzēt veidot kopēju ES viedokli sarunās ar Krieviju un Baltkrieviju, lai atslogotu Latviju no nevienlīdzīgām divpusējām sarunām. Strādājot mērķtiecīgi un meklējot sabiedrotos, mēs varētu palīdzēt izveidot skaidru ES politiku attiecībā uz mūsu (un visas ES) austrumu kaimiņiem.

Lai to panāktu, mums jābeidz domāt un runāt, ka nevaram ietekmēt ES politiku un jāsāk to reāli darīt, iekustinot ārlietu dienestus un valdības un Saeimas politiķus uz vienotu mērķi. Mums ir jāatbrīvojas no mazvērtības un izolētības kompleksa. Mēs nedrīkstam klusēt par cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu kaimiņvalstīs, saprotot, ka autoritāras tendences tur ir reāls drauds arī mūsu pašu drošībai.

Pirms apmēram gada Krievija pieņēma lēmumu ne tikai kulturāli, bet arī ekonomiski “iekarot” Latviju un pārējās Baltijas valstis. Mērķis šķiet skaidrs – ne tikai gūt ekonomiskus labumus, bet arī gūt lielāku politisku ietekmi. Mums jāpieņem lēmums, ka beigsim baidīties no mūsu kaimiņiem un sāksim aktīvi veidot kopēju Eiropas nostāju, kas mazinātu jebkuru negatīvu Krievijas ietekmi uz mūsu zemi.

Lai attīstītu mūsu valsts ārpolitiku, uzskatu, ka Latvijai jākoncentrē spēki veidojot kopējo ES politiku attiecībās ar mūsu austrumu kaimiņiem. Mums jāatstrādā, tā, lai no politikas patērētājas kļūtu par politikas veidotāju valsti. Un Latvijai nav jākautrējas publiski izteikties pret autoritāru režīmu nostiprināšanos mūsu austrumu robežā  – tā ir mūsu laime dzīvot demokrātisko valstu kopienā, bet mūsu atbildība ir atgādināt pasaulei par autoritārisma draudiem.