Eiropai – politisko integrāciju


IVETA TOMSONE, Latvijas Avīze, 09.09.2011

Par Eiropas parādu krīzi un iespējām to pārvarēt saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu KRIŠJĀNI KARIŅU.


– Par Eiropas parādu krīzes ietekmi uz Latviju ekonomisti izteikušies pretrunīgi. Vieni apgalvo, ka tā mūs var ietekmēt ļoti smagi, citi saka – ietekme būšot minimāla. Eiropas finanšu stabilitātes fonda vadītājs Klauss Reglings ir pārliecināts, ka krīze tiks pārvarēta līdz 2014. gadam. Jūs piederat pie optimistiem vai skeptiķiem?

K. Kariņš: – Pēdējā gada laikā vērojams, ka eirozonā – Īrijā, Grieķijā, Spānijā, Itālijā – saasinās bažas par valdību parāda līmeni, par to, vai valdības tos spēs nomaksāt. Visi ar bažām vēro procentu likmju kāpumu aizdevumiem. Vienlaikus eirozonas valstu vadītāju tikšanās reizēs tiek spriests par dažādiem glābšanas fondiem gan ar 40 miljardiem, gan 100 miljardiem eiro, par to, ko glābs, ko neglābs. Pēc šādiem paziņojumiem naudas tirgi pārsvarā uz kādu brīdi nomierinās, bet tad nāk nākamās bažas.

Mēs skaidri redzam, ka eirozonā nav politiskās skaidrības, kur mēs ejam. Manā vērtējumā ir tikai viens ceļš, lai saglabātu eiro kā valūtu ilgtermiņā. Tas ir ceļš uz ciešāku politisku integrāciju. Šobrīd par to vēl nerunā, bet prognozēju, ka nākotnē noteikti daudz par to dzirdēsim..

– Eiropas Parlamenta ziņojumā par ekonomikas atlabšanu, kas tika skatīts šajā vasarā, jau parādījās jēdziens “vairāk Eiropas” jeb ciešāka sadarbība.

– Tikai mazliet. Par to runājam ekonomikas pārvaldības likumdošanas pakotnes ietvaros. Politiskā integrācija pagaidām vēl nav definēta, un šāda jēdziena nav. Bet bez politiskās integrācijas donorvalstis aizdot līdzekļus citām valstīm negribēs. Vienlaikus ir skaidrs, ka krīzē nokļuvušās valstis palīdzību grib saņemt, bet tās negrib neko dzirdēt par politisko integrāciju, kas uzliek atbildības važas. Politiskā integrācija nozīmē, ka lēmumi tiek pieņemti pie kolektīvā kopgalda, nevis individuālās sarunās. Tas nozīmē, ka valstu parādu līmeni noteiktu pie kopgalda, nevis katra dalībvalsts pati.

Ja nebūs skaidri pateikts, ka lielāka politiskā integrācija ir virziens, uz kuru jāiet, manuprāt, mēs Eiropā vēl ilgi jutīsim parādu krīzes ietekmi. Ja saglabāsies neskaidrība par pareizo ceļu, kas būtu ejams, Eiropas izaugsme būs lēna. Es paredzu, ka šāda neskaidrība vēl kādu laiku būs.

Latvijas interesēs ir Eiropas izaugsme. Lai būtu labi apmaksāts darbs, kas valstij rada lielākus nodokļu ieņēmumus, lai sociālajā jomā ieplūstu nevis aizņemta, bet pašu nopelnīta nauda. Ar izaugsmes palīdzību mēs iegūsim naudu, ko ieguldīt izglītības uzlabošanā, veselības aprūpes sistēmā, kur šobrīd ir gan organizatoriskas, gan finansiālas problēmas. Bez naudas sistēmai būs grūti, un bez izaugsmes nebūs naudas. Tātad – mums vajag izaugsmi.

Lai būtu izaugsme, svarīgs nosacījums ir stabilitāte gan ES un eirozonā, gan Latvijā. Mums jāturpina virzīties uz valsts budžetu bez deficīta, kas uz kājām noliks valsts finanses, tāpat jābūt prognozējamai nodokļu politikai. Izaugsmei nepieciešama arī noteikta rīcība. Viens no kavēkļiem izaugsmei ir tirgus barjeras. Mums ir brīva kapitāla un preču kustība, darbaspēka pārvietošanās. Par to tiek daudz runāts, bet reāli šīs brīvības tiek ierobežotas. Mēs ik pa laikam pieredzam, ka mūsu uzņēmējiem tiek apgrūtināts darbs citās valstīs, jo mūsu uzņēmumi ir konkurētspējīgāki ar zemākām cenām.

– ES pastāvošās dažāda veida brīvības vēl vairāk paplašinās šobrīd darba kārtībā esošā Vienotā tirgus direktīva. Vai tas, ka valstis reāli cenšas apiet gan jau pastāvošos ES vienotā tirgus nosacījumus, gan Māstrihtas kritērijus, neliecina, ka ar administratīviem līdzekļiem lielāku Eiropas vienotību panākt nav iespējams?

– Es nedomāju, ka mums būtu likumdošanas deficīts, ka mēs nebūtu pieņēmuši pietiekamu skaitu regulu un direktīvu. Mums ir grūtības ar reālo ieviešanu, kas ir saistīta ar valstu suverenitātes jautājumu. Dalībvalstīs ne tikai politiskā vadība, bet arī sabiedrība nav pieprasījušas īstu integrāciju. Mēs arī Latvijā gribam ES labumus – naudu attīstībai, bet vienlaikus cilvēki kļūst skeptiski brīdī, kad tiek runāts par Eiropas Kopienas interesēm. Vienādi skeptiski pret šo lietu ir gan latvieši, gan vācieši. Vācieši ir īpaši skeptiski pret lielākiem aizdevumiem Grieķijai, jo viņi uzskata – grieķi Vācijas aizdoto naudu izšķērdēs. Tādēļ vācieši grib lielāku kontroli. Vienlaikus grieķi rīko demonstrācijas pret lielāku kontroli, jo tādējādi citi lems par to, cik izšķērdīgi viņi varēs vai nevarēs dzīvot.

Skaidrības trūkums par Eiropas integrāciju ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs neattīstāmies atbilstoši ES potenciālam, kas ir 500 miljoni iedzīvotāju. Mums ir daudz važu. Katra barjera, ko Eiropas līmenī varam noārdīt, nāks par labu Latvijai. Tas nozīmē lielāku kustības brīvību ar mazākām izmaksām, tā var iegūt lielāku peļņu un lielākas algas.

Liels darbs darāms arī Latvijas iekšpolitikā. Šovasar ļoti daudz tikos ar mūsu uzņēmējiem, un viņi visi kā viens man teikuši – mums vajag “mazāk valdības”. Viņi šajos vārdos izsaka savu nepatiku pret administratīvo slogu, kas joprojām valstī pastāv. Mani satrauc, ka, neskatoties uz lielajiem izdevumu samazinājumiem administratīvajā aparātā, tas joprojām spēj saražot dažādas prasības, izdomāt iemeslus kontrolēm, kas uzņēmējiem maksā gan laiku, gan naudu. Tas ir kavēklis uzņēmējdarbības attīstībai.

Tādēļ viens no uzdevumiem, kas jādara Latvijā, ir iekšējo, administratīvajā līmenī pastāvošo šķēršļu noārdīšana – jātiek vaļā no dažādām nevajadzīgām prasībām, kontrolēm, kas prasa laiku un naudu. Lai gan pret to sabiedrībai nav nekādu iebildumu, tas parasti notiek ļoti lēni. Savulaik, strādājot valdībā, pieredzēju, ka pat tikai vienas nevajadzīgas prasības atcelšanai bija vajadzīgi divi gadi, turklāt pret to neiebilda ne politiķi, ne ierēdņi. Daudz vairāk laika vajag tādu prasību atcelšanai, kuras pastāvēšanā ir kādi ieinteresētie, kas no tā pelna. Tāds pats kavēklis ES līmenī ir starpvalstu robežas.

ES līmenī mums diemžēl ir ierobežots tirgus, īpaši pakalpojumiem. Daudzās valstīs darbojas spēcīgas arodbiedrības, kas nevēlas pieļaut konkurenci no citām valstīm. Latvijas interesēs ir likvidēt šos šķēršļus mūsu uzņēmējam.

– Arī Latvijā to nevēlas. Arī mūsu uzņēmēji un sabiedrība runā par nacionālo interešu, vietējā tirgus aizsardzību. Vai ES ir iespējams uzspiest brīvāku tirgu, ja tā nav prece, ko sabiedrība pieprasa?

– Es uzskatu, ka šis ir liels izaicinājums. Eiropas mērogā par virzienu, kādā iegūt stabilitāti, vēl neviens, izņemot Luksemburgu, nav gatavs runāt. Arī Latvijā ne, jo ne tik sen esam atguvuši savu valstisko suverenitāti. Eiropā viena no izaugsmes atslēgām ir skaidrība, kur mēs ejam kā valsts un kā ES. Vai paliekam pašreizējā daļēji integrētajā līmenī, otrs variants – ejam uz ciešāku politisku integrāciju vai trešā iespēja – ES daļēji vai pilnībā izjūk. Izjukusi ES mums nozīmē, ka paliekam vieni, pa vidu sašķeltiem Rietumiem un vienotiem Austrumiem. Mēs labi zinām, ka Krievijas ekonomiskās intereses Latvijā ir spēcīgas, un tas mums ir nevēlami. Tādēļ Latvijas interesēs ir vienota Eiropa.


Publikācija tapusi sadarbībā ar 
Eiropas Parlamenta 
Informācijas biroju