Krišjānis Kariņš: Pārprastā konsolidācija

Visiem sen zināms, ka mūsu valdība izdod krietni vairāk naudas nekā iekasē nodokļos. Tāpat zināms, ka šī situācija ir jāmaina, jo valdība nevar turpināt dzīvot “uz parāda”. Stabila (bezdeficīta) valdības finanšu (budžeta) politika veidos stabilu pamatu mūsu tautsaimniecības attīstībai. Lai to sasniegtu, nepieciešama budžeta “konsolidācija” jeb ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana. Tiktāl visi šķiet vienisprātis gan valdībā, gan ārpus tās.

Latvijas valdības situācija nekādā veidā nav unikāla. Ne tikai vairums Eiropas Savienības valstu valdības dzīvo pāri saviem līdzekļiem, tas pats notiek ASV, Japānā un daudzās citās valstīs. Pasaules finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā daudzas valdības ir nonākušas ļoti lielos parādos un šī situācija ir jāmaina daudzviet.

ASV ir spilgts piemērs šim izaicinājumam. Tur valdības budžeta deficīts ir rekordlielos augstumos. Politiskais strīds ir starp republikāņiem, kuri argumentē, ka ir jākonsolidē budžets, un demokrātiem, kuri nobažījušies, ka šāda budžeta konsolidācija varētu kaitēt kopējās ekonomikas izaugsmei. Taču neviens republikānis ar vārdu “konsolidācija” nav sapratis “nodokļu celšanu”. Ir runa vienīgi par valdības izdevumu krasu samazināšanu. Demokrātu bažas ir, ka krasa valdības izdevumu mazināšana var vājināt tautsaimniecības atkopšanos.

Latvijas gadījumā vārds “konsolidācija” pakāpeniski pārtop no līdzšinējās nozīmes “samazināt izdevumus” uz “palielināt nodokļus”. Iemesls tam nav analfabētisms ekonomikā. Latvijas gadījumā ievērojamu daļu (1/3) no visiem valdības izdevumiem sastāda sociālais budžets. Sociālā budžeta deficīts pieaug katru mēnesi par 20 miljoniem latu. Šādus izdevumus uzturēt nav iespējams. Lai pietiekamā daudzumā “konsolidētu” budžetu, ir jāpārskata sociālā budžeta izdevumi un jāmeklē iespējas, kā izdevumus samērot ar ienākumiem. Šeit veidojas politiskā nespēja – ZZS politiķi kategoriski atsakās pārskatīt šo sfēru (un izdevumu samazinājumus vispār), tā spiežot valdību pie vienīgā atlikušā varianta – celt nodokļus, ar cerību, ka no atlikušajiem nodokļu maksātājiem nedaudz “sulas” vēl varēs izspiest.

ZZS politiķi ar lozungu “neaiztikt izdevumus” faktiski iedragā tautsaimniecību kopumā, kaitējot gan strādājošiem, gan arī pensionāriem. Ceļot nodokļu slogu, ZZS panāks tautsaimniecības attīstības kavēšanos, kas tāpat negatīvi ietekmēs arī nestrādājošos. Pirmkārt, samazinoties ekonomiskajai aktivitātei, darba devēji nepalielinās savu darbinieku skaitu, tā atstājot (pabalstu saņemošos) bezdarbniekus aiz darba “borta” vēl ilgāk. Otrkārt, ceļot mājsaimniecībām PVN likmi dabasgāzei, palielināsies izdevumi ļoti plašai sabiedrības kārtai, tai skaitā pensionāriem. Treškārt, nodokļu sloga pacelšana stimulēs inflācijas pieaugumu, kas savukārt samazinās visas sabiedrības (tai skaitā bezdarbnieku un pensionāru) pirktspēju. Palielinoties nodokļu slogam, visa sabiedrība kļūs nedaudz nabadzīgāka, bet negatīvo efektu visvairāk izjutīs tieši tie cilvēki, kuri ir ekonomiski visvājāk nodrošināti.

Ir laiks atklāti runāt par sociālā budžeta pārskatīšanu un reformu nepieciešamību. Kāpēc pašvaldību vadītāji sūdzas, ka bieži vien nevar “nodarbināt bezdarbniekus”, jo tie esot pārāk aizņemti (acīmredzot strādājot neoficiālos darbos)? Kāpēc mēs neuzrunājam kliedzošo demogrāfijas problēmu un nepārskatām pensionēšanās vecuma nozīmīgu pacelšanu? Kamēr šie un citi jautājumi netiks atklāti izdiskutēti, valdība savā “konsolidācijā” neko citu kā nodokļu palielināšanu nevarēs piedāvāt.



Publicēts Delfi.lv 2011.gada 24.februārī