Rati zirgam pa priekšu

Esam rūdīta tauta. Kopš neatkarības atgūšanas esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši dažādas “reformas” – dažas veiksmīgākas, citas mazāk veiksmīgas. Šobrīd valdībā skatāmā nodokļu reforma ir kārtējā, taču tai jau skaidri iezīmējas ierasts raksturs – nav īsti saprotami mērķi un gaidāmais tās iznākums.

Latvijai starptautiskās institūcijas regulāri iesaka, ka nodokļu slogs būtu jāpārliek no algām uz “patēriņu”. Virziens jau būtu pareizs. Taču jābūt skaidram redzējumam, ko šīs frāzes nozīmē ekonomikai kopumā un katrai sabiedrības grupai atsevišķi. Pareizāk būtu pašiem sākt ar skaidru redzējumu par to, ko tad mēs vēlamies ar nodokļu reformu sasniegt.

Finanšu ministrijas atbilde uz mērķi ir vienkārša: pildīt budžeta plānus, iekasēt nepieciešamo nodokļu summu, lai segtu visus iecerētos izdevumus. Solot pazemināt darbaspēka nodokli, finanšu ministrija atzīst, ka būs “kompensējošie mehānismi”, kas tautas valodā nozīmē lielāki nodokļi citur. Metode ir apšaubāma – nevis veicināt ekonomisko izaugsmi (un līdz ar to arī patēriņu!), bet palielināt nodokļu likmes vai aplikt kaut ko jaunu ar nodokļiem. Praktiski tas nozīmētu ne tikai lielāku akcīzes nodokli degvielai, bet arī lielāku pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi (22%), lai segtu gaidāmo iztrūkumu budžeta ienākumos. Gan jau arī pašvaldības, sapratot, ka zemāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) ietekmēs arī viņus, piedāvās to “kompensēt” ar lielāku nekustamo īpašuma nodokli (NĪN).

Kļūda, manuprāt, ir pašā saknē. Nodokļu sistēma ir ne tikai līdzeklis valsts kases piepildīšanai. Tas ir līdzeklis, kā valdība var veicināt vai kavēt zināmas darbības un aktivitātes. Ekonomikas attīstībai ir nepieciešamas investīcijas, kas, savukārt, nodrošina jaunas darba vietas. Nodokļu sistēmai ir jāveicina investīcijas. Un tam pati svarīgākā prasība ir stabilitāte – skaidri spēles noteikumi, uz kuriem var paļauties. No gada uz gadu, raustot nodokļu likmes bez plašāka plāna, valdība tikai destabilizē sistēmu un līdz ar to kavē investīcijas. Arī šī finanšu ministrijas piedāvātā reforma nesniedz pārliecību par stabilitāti turpmāk.

No ieguldītāja viedokļa iznirušās reformās ir arī labas ziņas – neaplikt uzņēmumu peļņu ar nodokli, ja tā tiek ieguldīta attīstībai. Tas ir solis pareizā virzienā. Tāpat centiens samazināt nodokļu slogu īpaši uz zemām algām ir apsveicams. Taču gaidāmie “kompensējošie” palielinājumi akcīzes nodoklī, un droši vien arī PVN un NĪN lielā mērā atspēkos ieguldījumus. Papildus jāatceras to, ka (1) ne visi maksā visus pienākošos darbaspēka nodokļus un (2) sociālo nodokli parastie uzņēmumi (SIA) maksā ar krietni lielāku likmi nekā mikrouzņēmumi. Nodokļu “tirgus” faktiski ir ļoti kropļots. Taču visi (gan maksātāji, gan nemaksātāji) sagaida valsts pakalpojumus (veselības aprūpi, drošību, izglītību, utt.) līdzīgi.

Lai nodokļu reforma būtu veiksmīga, nepietiek ar “atņem šeit, pieliec tur” domāšanu. Jādomā arī par to, kā nodokļi tiek tērēti. No uzņēmējdarbības viedokļa kliedzoši redzamas ir visas valsts izveidotās kontroles, pārbaudes, sertifikāti, utt.. Gadu gaitā esam izveidojuši milzu aparātu, kura galvenā nodarbošanās šķiet uzņēmējdarbības slāpēšana. Taču šis aparāts nodokļu maksātājiem izmaksā dārgi. Šīs kontroles ir jāierobežo un jāsamazina. Prātīgi būtu kopā ar nodokļu reformu veidot sistēmu, kas pieprasītu par katru jaunu MK noteikumu ministrijas ierēdņiem vispirms atcelt divus esošos. Tas spiestu nopietnāk izskatīt to, ko no uzņēmumiem prasa un kāpēc.

Tāpat ir nopietni jāskatās uz sociāliem izdevumiem. Vai ir pareizi, ka veselības aprūpi gādā pēc valsts pases, nevis iemaksas principa? Kāpēc Lielbritānijā vai Vācijā strādājošam un nodokļus maksājošam pienākas tāda pati aprūpe, kā Latvijā strādājošam? Tikai Latvijas pases dēļ? Prasot no visiem ārzemēs strādājošiem taisnīgu samaksu par veselības pakalpojumiem Latvijā, paredzot iespēju segt tos ar apdrošināšanas polisi, tā pati naudas summa no budžeta pienāktos mazākam cilvēku skaitam un pakalpojumi varētu uzlaboties bez budžeta palielinājuma.

Finanšu ministrijas piedāvātā “reforma” ir labākā gadījumā jēla jeb negatava. Sekojot Latvijas bankas ieteikumiem, tā pareizi tēmē uz zemāku algas nodokļu slogu un uzņēmumu peļņas novirzīšanu investīcijām. Taču monētas otro pusi – kā nodokļu naudu tērē – tā neskar un nepiedāvā sistēmas uzlabojumu kopumā. Nav pareizi “kompensēt” nodokļu samazinājumu vienā vietā ar lielākiem nodokļiem citur. Tā vietā ir jāizstrādā plāns, kā samazināt izdevumus vienlaikus veicinot ekonomisko izaugsmi, kas pati par sevi nodrošinās lielāku iekasēto nodokļu masu. To var darīt gan samazinot valsts regulējumu, gan gudrāk kontrolējot, kam pienākas nodokļu labumi. Tāpat jābūt skaidrībai, kādā veidā ēnu ekonomika un nodokļu nemaksāšana tiks apturēta. Kā var vieniem prasīt maksāt pilnu nodokļu slogu, kamēr citi to nedara vai dara tikai daļēji? Nodokļu reformai ir nozīmes, ja rezultātā straujāk augs valsts ekonomika un iedzīvotāji to uzskatīs par labu un vēlamu. Šobrīd rati iet zirgam pa priekšu.