Biogāze jāražo vairāk, taču tai jābūt kā blakus nozarei

Autors: Edgars Kupčs
Datums: 16.02.2012
Izdevums: Zemgales Ziņas
Rubrika: Intervija

Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu intervē Edgars Kupčs.

– Esat sācis akciju, dodoties uz skolām kopā ar uzņēmējiem un aicinot skolēnus nākotnē pievērsties uzņēmējdarbībai un kļūt par darba devējiem, nevis ņēmējiem. Kāda ir jauniešu atsaucība?

Viens no mūsu izaicinājumiem vai trūkumiem Latvijā ir uzņēmēji – mums viņu nepietiek. Cilvēki ļoti bieži nonāk situācijā, kad paliek bez darba. Daudzi emigrē, atrod darbu ārzemēs.

Pēdējā gada laikā esmu iepazinies ar vairākiem uzņēmējiem, kas visi ir līdzīgā situācijā. Tā vietā, lai dotos prom, mestu plinti krūmos, viņi atrada jaunu nodarbošanos, veidojot jaunus uzņēmumus. Tagad ļoti daudz runāju ar jauniešiem, vecāko klašu skolēniem, braucu pie viņiem kopā ar šiem uzņēmējiem, lai vismaz vienam otram aizķertos tā doma – nevis gaidīt no cita, bet veidot pašam un līdz ar to pārējiem. Reizē tā ir iespēja smelties dzīves pieredzē no uzņēmējiem.

Man pašam bija līdzīgi. Esmu ieguvis akadēmisku zinātņu doktora grādu, gribēju strādāt Latvijas Universitātē, bet dažādu iemeslu dēļ man tur aizcirta durvis deguna priekšā, nepielaižot pat konkursam. Man bija izvēle – vai nu doties prom, atgriezties ASV, vai atrast ko citu. Sāku uzņēmējdarbību, nodibinot uzņēmumu «Lāču ledus», ko pirms vairākiem gadiem pārdevu saviem darbiniekiem. Tādēļ gribu dalīties pieredzē ar jauniešiem. Mudināt viņus meklēt logu tad, ja kāds aizver durvis.

– Vai jauniešu acīs ir spīdums, dzirdot jūsu vēstījumu?

Visās skolās, kur esmu bijis, ir ļoti pozitīvi jaunieši. Tiešām gaiši un motivēti. Mūsu izaicinājums ir pēc iespējas vairāk no viņiem noturēt, lai paliek Latvijā, jo šodienas apstākļos ar atvērtām robežām un valodu zināšanām taču visa Eiropa ir pieejama. Bet viņi ir vajadzīgi mājās.

– Vieta jau tukša nepaliek. Jelgavas novadā, par milzīgām ES fondu naudām atjaunojot kultūras namus iedzīvotāju pamestos pagastos, deputāti saka – nebūs latviešu, sabrauks ķīnieši…

Tā ir patiesība, ka vieta nemēdz palikt tukša. Tomēr, kā redzam visā Eiropā, ar imigrāciju no citām valstīm rodas integrācijas un citi izaicinājumi. Daudz vieglāk ir veicināt cilvēku palikšanu dzimtenē, nevis mēģināt integrēt iebraucējus. Jo sevišķi tas attiecināms uz Latviju, kur jau tagad ar to ir problēmas.

– Kā savu panākumu saucat to, ka mikrouzņēmumi atbrīvojami no gada pārskatu iesniegšanas, tā samazinot birokrātisko un administratīvo slogu. Vai, atvieglojot tādas procedūras, tas nekļūst par labu augsni nodokļu nemaksāšanai, kas Latvijā jau tāpat raksturīga?

Te mums ir trīs līmeņi – indivīda, valsts un ES. Jautājums par gada auditēta pārskata iesniegšanas atcelšanu bija visu dalībvalstu līmenī. Bieži vien tādi uzņēmumi ir tikai ģimene. Taču auditēts pārskats prasa izdot neadekvāti lielu naudu pret apgrozījumu. Ar pamatīgu cīņu panācām, ka dalībvalstis šo prasību var mainīt. Latvija gan to vēl nav pārņēmusi, tas ir procesā, bet ir vēlams jebkas, kas var atvieglot mazo uzņēmumu darbību. Nodokļu maksāšanu vai vēlmi parādīties reģistros mazina tieši lielās birokrātiskās prasības. Protams, ja nemaksājam nodokļus, ir apgrūtināts viss sociālā nodrošinājuma tīkls – veselības, izglītības sistēma, policija, pašvaldību funkcijas utt.

– Bet indivīda līmenī daudzi to nesaprot. Kopā ar uzņēmējiem braucot uz skolām, arī par nodokļu maksāšanu jāaģitē…

Bet ir vēl viens veids. Tāpēc idejiski atbalstu mūsu veselības ministri [Ingrīdu Circeni], kura argumentē pareizi – valsts pakalpojumu jāsāk saistīt ar piedalīšanos nodokļu maksāšanā. Pašlaik veselības aprūpe mums ir «pēc pases» – tajā skaitā tiem latviešiem, kuri strādā, pelna un visus nodokļus maksā ārvalstīs. Viņi var saņemt pakalpojumus tāpat kā tie, kas nodokļus maksā mūsu valstī un faktiski atņem šo pakalpojumu citiem. Esam vienīgā tāda valsts ES. Jāveido sistēma, ka mēs redzam – lūk, maksājot nodokļus, saņemam veselības aprūpi, izglītību. Bet, ja ne, tad par šiem pakalpojumiem jāmaksā papildus un vairāk.

– Kad par uzņēmējdarbību aģitējāt vidusskolēnus Jelgavā, ar jums kopā bija Zaļenieku zemnieks Juris Cīrulis, kas nesen sācis ražot elektrību, sadedzinot biogāzi. Vai, globāli raugoties, biogāzei ir būtiska loma enerģētiskajā neatkarībā?

Biogāzes potenciāls būtu izmantojams lopkopības saimniecībās kā blakusprodukts. Tukšā laukā sākt būvēt biogāzes staciju nebūtu jēgas. Bet šis ir veids, kā zemnieks var papildināt savus ienākumus, izmantojot arī kūtsmēslus, no kā saražo biogāzi, un, to sadedzinādams, ražot elektroenerģiju. Mums atjaunojamo resursu potenciāls – saule, vējš, ūdens – ir daudz lielāks nekā citās ES valstīs. Jau tagad pirmo un otro vietu dalām ar Zviedriju, visvairāk enerģijas iegūstot no pašmāju resursiem. Un mums ir izaugsmes iespējas.

Jāatceras, ka katra kilovatstunda, ko saražojam paši, ir kilovatstunda, kas mums mazāk jāimportē. Mēs, piemēram, katru dienu miljonu latu maksājam Krievijas gāzes monopoluzņēmumam «Gazprom» par patērēto dabasgāzi. Ja varētu iztikt ar mazāku gāzes importu, tad mazāk eksportētu savu naudu ārpus valsts robežām. Katrs lats, ko varam neizsūtīt, ir lats, ko varam ieguldīt pašu ekonomikā, izglītībā, veselībā un citās nozarēs.

– Taču Zemgalē vairāki uzņēmēji sāk ražot biogāzi, tikai audzējot kukurūzu. Viens no galvenajiem ES nākamā plānošanas perioda (2014 – 2020) izaicinājumiem lauksaimnieku atbalstīšanā ir fakts, ka augsnes tiek aizvien vairāk noplicinātas, rodas vides problēmas, ar nitrātiem piesārņoti ūdeņi…

Ja salīdzinām Latvijas problēmas vides jautājumos ar pārējo Eiropu, vienkārši izsakoties, mums tādu nav. Runājot par augsnes degradāciju, tieši pretēji – Latvijā ir simtiem tūkstošu hektāru, kas netiek pat apsēti. Protams, ir ļoti svarīgi, kādas kultūras kādos ritmos audzē un kā tās mēslo, bet esmu pārliecināts, ka mums ir potenciāls attīstīt pašmāju energoresursu izmantošanu, nenoplicinot mūsu augsnes. Varam biogāzes ražošanā izmantot mēslus, kas jau ir pieejami, mums ir saules enerģijas potenciāls, par spīti tam, ka ziemā tās nav.

– Tam nepieciešamas lielas investīcijas.

Visur tās vajag. Taču tāpat lielas investīcijas būs nepieciešamas, lai nākotnē importētu dabasgāzi vai naftas produktus. Vēja potenciāls arī mums joprojām ir vairāk izmantojams.

– Kā panākt, lai uzņēmēji, ceļot biogāzes stacijas, izmantotu arī siltumu? Valsts piešķīrusi tik labus tarifus par iegūto elektrību, ka siltumu visi palaiž gaisā.

ES ir liela diskusija par to, kā vispareizāk valsts pārvaldei veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Respektīvi – ar subsīdijām, tarifiem utt. Vienā valstī dod naudu, subsidējot iekārtu izmaksas, citā subsidē tarifus, bet sākuma ieguldījumus veic pats uzņēmējs. Ar tarifu un subsīdiju izmantošanu var novērst tādas situācijas, ka siltums netiek izmantots.

– Jūs esat izteicies, ka Latvijā ieviešama konkurence enerģētikā. Taču kā tas iespējams, ja arvien tipiska mājsaimniecība elektrību var pirkt tikai no «Latvenergo», bet gāzi – pastarpināti no «Gazprom»?

Tā atslēga ir caur likumiem un finansēm, kas skar visu Eiropas Savienību. ES ir likumi, kas paredz noteikumus un līdzekļus, lai visus elektroenerģijas un gāzes sadales tīklus saslēgtu vienotā sistēmā. Līdzekļi domāti gan starpvalstu savienojumiem, gan sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai Baltijas valstīs. Tas būs alternatīvs avots dabasgāzei, lai nebūtu atkarīgi tikai no Krievijas. Kad Latvija tiks saslēgta ar pārējo Eiropu un faktiski ar pārējo pasauli, mēs varēsim runāt par konkurences iespēju.

– Tomēr tas ir valsts, ne mājsaimniecību līmenī?

Tas varētu nonākt arī līdz mājsaimniecībām. Jau patlaban sadales tīkli atdalīti no ražotāja. Tas nozīmē – šie tīkli pieejami jebkuram ražotājam. Šobrīd neviens nebūvēs liekas ražotnes, jo nav jau kur to enerģiju pārdot – cik iedzīvotāju valstī, tik arī patēriņš. Ja esam saslēgti kopējā tīklojumā, to visu var darīt plašāk. Piemēram, Lielbritānijā ir sešas lielas kompānijas, un lielākajai pieder mazāk par 30 procentiem no visa tirgus īpatsvara. Tās mājsaimniecībām piegādā gan elektrību, gan gāzi, kam avoti ir tie paši, taču cenas gan atšķiras. Tur patērētājs var reizi 28 dienās mainīt savu elektropiegādātāju. Līdzīgi kā mēs mainīt savus mobilo telefonsakaru operatorus. Konkurence ir liela, cenas turas stabilas, ar tendenci samazināties. Latvijā vēl esam tālu no šīs situācijas.

Piemēram, nupat «Latvijas gāze» mājsaimniecībām par 14 – 15 procentiem paaugstināja dabasgāzes tarifu. Par spīti tam, ka daudzviet pasaulē dabasgāzes cenas bija kritušās saistībā ar krīzi. Tas nozīmē – pie mums tirgus likumi nestrādā. Taču, tiklīdz mums būs otrs sašķidrinātās gāzes terminālis, cenas būs stabilākas. Neies ne uz augšu, ne uz leju tik strauji. Salīdzinājumam jāmin ASV, kas slānekļa gāzi jau iegūst tik daudz, ka var eksportēt. Tur cena strauji krīt, patērētāji priecājas, bet ražotāji satraucas. Lai kompānijas pelnītu, tās grib gāzi eksportēt. ASV finansisti aprēķinājuši – ja eksportēs tik, cik ražotāji grib [piekto daļu no saražotā], 20 gadu laikā gāzes cena ASV varētu sadārdzināties līdz deviņiem procentiem, bet elektrības – ap procentu. Man kā latvietim nākas tikai smīnēt, jo mums taču vienā dienā gāzes cenu paaugstina par 15 procentiem! Tāpēc mums ir viens variants – attīstīt pašmāju energoresursu izmantošanu un radīt konkurenci importētajos. ◆