Par energoefektivitāti Madonas “STARAM”

Krišjānis Kariņš par energoefektivitāti

Divu gadu laikā kopš Krišjānis Kariņš strādā Eiropas Parlamentā, Eiropas Tautas partijas grupā, darbā sasniegto viņš iedala divās daļās — paveiktais grupas iekšienē un likumdošanā.

Grupas ietvaros Krišjānis Kariņš kļuvis par vienu no galvenajiem lēmumu pieņēmējiem ekonomikas un enerģētikas jautājumos. Savukārt likumdošanā sasniegto viņš iedala trijās jomās: enerģētikā, ekonomikā un drošības politikā.




Sarunājoties laikraksta „Stars” redakcijā, kur notika tikšanās ar konkursa par energoefektivitāti uzvarētājiem, Krišjānim Kariņam vaicāju, kāpēc tik ļoti viņu interesē jautājumi par energoefektivitātes tēmu.
— Visi deputāti, kas no Latvijas ir ievēlēti un strādā Eiropas Parlamentā, darbojas divās komitejās, — atbildi iesāka Krišjāni Kariņš. — Es strādāju Ekonomikas un monetāro lietu komitejā, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā. Tēma par enerģētiku mani interesēja arī tad, kad strādāju Latvijas valdībā. Tolaik darbojos pie valsts enerģētikas stratēģijas izveides, un mans uzstādījums bija tāds, ka jādara viss, lai samazinātu Latvijas atkarību no importa. Imports nozīmē naudas eksportu, un, kā zināms, Krievijas gāzes patēriņš Latvijā sastāda apmēram trešo daļu no valsts kopīgā enerģētikas patēriņa. Tas nav vēlams gan piegādes drošības ziņā, gan patērētāju cenu stabilitātes un politiskās ietekmējamības ziņā. Ik dienas Latvijas gāzei maksājam apmēram miljons latu, kas no Latvijas aizceļo uz Krieviju. Jautājums ir par to, kā šo importa atkarību mazināt. Viens no ceļiem, kā to darīt, ir palielināt ražošanu no atjaunīgajiem energo avotiem, kas ir mums pašiem. Tā ir vēja, saules, ūdens, biomasa, kur mēs ar Zviedriju Eiropā esam līderi. Daba ir mūsu drošākais piegādātājs, jautājums ir tikai par to, kā pie šī avota tikt. Diemžēl Latvija dabisko energo resursu izmantošanā neattīstās, mēs stāvam šai jomā uz vietas.




Otrs veids, kā mazināt atkarību, ir enerģiju tērēt mazāk, un to ikdienā varam censties darīt ikkatrs. Pat mana jaunākā meita (viņai ir trīs gadi) zina, ja filma televīzijā ir beigusies, lielā poga jeb televīzijas slēdzis ir jāizslēdz.




Taupīšana parasti gan sākas tur, kur beidzas nauda, līdzīgi kā reformas sākas tad, kad naudas vairs nav.




— Lai gan Madonas reģionā centrālā apkure ir ar šķeldu, skaidām, malku, ir skaidrs, ka arī gāzes izmantošana pati par sevi nav ļaunums. Slikti ir tas, ka Latvijai ir tikai viens piegādātājs.




— Tieši tā, tāpēc mana kā politiķa interese enerģētikā ir stabilas cenas un piegādes mūsu patērētājam. Atslēga uz to ir konkurences veicināšana. Ir obligāti laužama mūsu 100% atkarība gāzes importa jomā no Krievijas. Latvijā kopumā gāzei ir viens piegādātājs, esam pilnībā izolēti tīklojumos no pārējās Eiropas Savienības. EUROSTAT dati rāda, ka Latvijā joprojām ir nestabilākā gāzes cena visā Eiropā. 2009. gadā gāzes cenas pieaugums mājsaimniecībās bija vairāk nekā 60%. 2010. gadā bija novērojams cenu kritums, 2011. gadā — atkal straujš kāpums. Nekur citur Eiropā šāda situācija nav novērojama. Iemesls tam — kādas cenas monopols diktē, tādas mēs maksājam. Tās nav balstītas tikai uz ekonomiskiem, bet lielā mērā arī uz politiskiem apsvērumiem.
Padomju Savienības laikā elektrības un gāzes tīklojumi bija labi uzbūvēti. Mūsu interese ir nevis atslēgties no Austrumiem, bet pieslēgties arī Rietumiem. Jo plašāks tīklojums, jo stabilākas un pēc iespējas lētākas cenas.
Latvijas interesēs tātad svarīgi panākt gāzes tirgus liberalizācijas procesu un konkurenci.

— Vienīgā iespēja, kā to panākt, ir savienot Baltijas valstu gāzes tīklu ar pārējo Eiropas Savienību un pilnībā atdalīt tos no „Gazprom” meitas uzņēmumiem. Laiki ir mainījušies, un ES politikas uzsvars ir uz monopola likvidēšanu enerģētikas tirgū.
Lai ieviestu konkurenci, svarīgi panākt kopīga Baltijas valstu sašķidrinātās gāzes termināļa izbūvi. Tas varētu saņemt arī daļēju Eiropas līdzfinansējumu. Latvijai ir būtiski panākt vienošanos ar Lietuvu un Igauniju, ka šāda termināļa būve notiek Latvijā, jo šeit atrodas vienīgā attīstītā gāzes krātuve visās Baltijas valstīs. Šāds terminālis atļautu Inčukalnā iesūknēt gāzi, kas nav no Krievijas, kas nāktu no Alžīrijas, Kanādas vai citām pasaules valstīm. Eiropā atbalsta mehānisms ir izstrādāts, Baltijas valstīm ir jāvienojas par kopīgu projektu. Pie šiem jautājumiem strādāju Eiropas Parlamenta līmenī, vēlos palīdzēt Latvijai tikt ārā no monopolatkarības. Eiropa mūs neglābs, ja paši to nedarīsim. Jāsaprot, ka caur ekonomiskiem procesiem Krievija var kontrolēt arī mūsu politiku.




— Kāpēc šos jautājumus neaktualizēja jūsu pārstāvētā partija, kas līdz šim Latvijā bija vadošā?




— Valdībā, kā zināms, darbojās koalīcija, un Zaļo un Zemnieku savienība interesantā kārtā necīnījās par mūsu atkarības samazināšanu un atjaunīgo resursu tālāku un plašāku izmantošanu. Tā iestājas par to, lai ir kā līdz šim, lai terminālu būvē Ventspilī. Ventspilī nav gāzes vada, tur būtu jābūvē jauna infrastruktūra, tāpēc Baltijas valstīm ir tikai viens projekts, kas reāli varētu saņemt finansējumu, un tas ir Rīgas projekts. To saprot arī ekonomikas ministrs Kampars. Bet traucē tas, ka no Latvijas politiķiem ne visi uzskata, ka Latvijai šajos jautājumos jākļūst neatkarīgākai.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu ikdienas ritmu Briselē.




— Darbs gan Briselē, gan Strasbūrā ir ļoti intensīvs. Tas sākas astoņos vai deviņos no rīta un beidzas vēlu vakarā. Piemēram, pirmdien piedalījos debatēs, un pie vārda tiku tikai pulksten 23.10. Lielākā cīņa tai brīdi bija ar miegu, jo torīt 7.30 (pēc Briseles laika — stundu agrāk) bija jābūt Latvijas televīzijā, dienā lidoju no Rīgas uz Strasbūru, un pusnaktī turēties nomodā — tas bija ļoti grūti. Parasti gan diena beidzas ap pulksten 21, pulksten 22 tieku pie vakariņām un tad dodos atpūsties.




Darbs Eiropas Parlamentā rit līdzīgi kā Saeimā: viss notiek komitejās, bet, lai vienotos, atbalsts tiek meklēts, pirms vēl noticis balsojums.




Darbs nepārtraukti rit ar cilvēkiem, līdz ar to jāprot svešvalodas — nevar pārliecināt vācieti, runājot latviski. Es pats brīvi runāju angļu, vācu valodā, sapulcēs varu klausīties franču valodā un saprast, ja konkrēto tēmu pārvaldu. Izteikties franciski man ir viegli, ja tas nav formāli. Runājot pie mikrofona, izvēlos runāt latviešu, angļu vai vācu valodā. Valoda ir viens no ieročiem — ir reizes, kad svarīgi runāt latviski, lai otrs, kas klausās, izmanto tulka palīdzību. Tas ir brīžos, kad vēlos, lai klausītājs papūlas mani saprast. Dažkārt atkal gribas runāt angliski, jo tulks ir tulks — nianses pārtulkot nav iespējams. Savukārt vācu valoda ir iedarbīga tieši uz vāciešiem un austriešiem.




Piektdienās esmu Latvijā un gandrīz katru piektdienu dodos uz kādu Latvijas novadu, kā šajā reizē, vai tiekos ar partijas biedriem, piedalos konferencēs vai semināros Rīgā. Savukārt brīvdienas pavadu ar ģimeni. Ģimenē man aug četri bērni, trīs ir skolēni, kas mācās Rīgas skolās, sieva strādā par ģimenes ārsti.




— Ar lidmašīnām lidot patīk?




— Esmu tik daudz lidojis, ka ir sanācis visādi. Bet ar mani kopā var lidot, jo katrreiz nonāku galā (pasmaida).




— Ko liekat pretim sēdošajam daudzstundu darbam? Kā sevi uzturat formā?




— No rīta un vakaros uz darbu Eiropas Parlamentā eju kājām, nevis braucu ar automašīnu (ja līst, izmantoju metro). Regulāri eju uz sporta zāli. Mana sieva saka: „Tu vairs neesi tajos gados, kad tev ir izvēle sportot vai nē. Ja to nedarīsi, būs problēmas.”




Kad esmu Rīgā, bieži pārvietojos ar divriteni. Dzīvoju tuvu centram, līdz ar to ātri varu nokļūt sev vajadzīgajā vietā ar velosipēdu.


Autore: INESE ELSIŅA

Madonas “STARS”

www.estars.lv 01.08.2011 12:54
http://www.estars.lv/raksti/21/14466