Latvijas ārpolitika un austrumu kaimiņi

Krišjānis Kariņš

Eiropas Parlamenta deputāts


Veidojot savu ārpolitiku, vispirms jābūt skaidrībai par mūsu valsts un sabiedrības mērķiem. Esmu pārliecināts – mūsu interesēs ir attīstīties kā spēcīgai valstij stiprā un vienotā Eiropas Savienībā. Vēsture rāda, ka vieni mēs neesam spējīgi turēties pretī agresijai. Kā mazai valstij, mums vienmēr būs vajadzīgi sabiedrotie, ar kuru palīdzību mēs kļūstam daudz stiprāki nekā tad, ja paliekam vieni.

Ģeogrāfiski mēs atrodamies Eiropas Savienības ziemeļaustrumu robežā blakus Krievijai un Baltkrievijai. Rodas jautājums: kā mums vislabāk veidot attiecības ar abiem austrumu kaimiņiem, kuri nav mūsu sabiedrotie, bet ar kuriem vēlamies veicināt uzņēmējdarbību un kopumā dzīvot mierā?

Pēdējā mēneša laikā mūsu kaimiņvalstīs Krievijā un Baltkrievijā ir bijuši vairāki nozīmīgi notikumi. No Krievijas esam saņēmuši ziņas, ka bijušais naftas magnāts Mihails Hodorkovskis atkārtoti notiesāts. Britu izdevums The Economist raksta, ka viņa galvenais “noziegums” šoreiz bija iepriekšējā soda termiņa izbeigšanās. Savukārt, politiskās opozīcijas pārstāvis Boriss Ņemcovs apcietināts, dodoties mājās no miermīlīgas un ar varas iestādēm saskaņotas protestu demonstrācijas pret esošo valdību. Tāpat nepatīkami mūs pārsteigusi ziņa, ka Francija un Krievija tomēr ir parakstījušas līgumu par uzbrukuma tipa kara kuģu MISTRAL pārdošanu, kas nodos Krievijai NATO tehnoloģijas.

No Baltkrievijas esam saņēmuši ziņas, ka tās prezidents Aleksandrs Lukašenko panācis savu ceturto atkārtoto ievēlēšanu par prezidentu. Starptautiskie novērotāji ir asi kritizējuši šīs vēlēšanas. Pēc tām Lukašenko ar varu apspieda opozīcijas demonstrāciju un arestēja politiskos oponentus.

No Latvijas puses reakcija uz notikumiem Baltkrievijā ir novēlota un klusa, savukārt, reakcija uz notikumiem Krievijā vispār nav manāma. Kā var negatīvi reaģēt uz notikumiem kaimiņvalstīs, ar kurām vēlamies uzlabot attiecības? Neapšaubāmi Latvijas interesēs ir veicināt uzņēmējdarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, taču tas nedrīkst kavēt mūsu spēju brīvi izteikties par autoritāro režīmu nostiprināšanos mūsu kaimiņvalstīs.

Igauņu pieredze attiecībās ar Krieviju pauž vienkāršu patiesību: tādām mazām valstīm kā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai nebūs iespējams izveidot labas attiecības ar Krieviju tikmēr, kamēr Krievija nevēlēsies tās veidot ar mums balstoties uz brīvības, demokrātijas un tiesiskas valsts pamatiem. Šobrīd Krievija diktē, kādas attiecības veidot, un mums tur ir maz ko piebilst.

Tomēr pastāv veids, kā Latvija var mainīt spēka samērus ar Krieviju: izmantojot iespējas, ko sniedz dalība Eiropas Savienībā. Mums jāveido šīs “labās” attiecības nevis divpusēji, bet caur Eiropas Savienību. Eiropas Savienība ir krietni lielāks, spēcīgāks un bagātāks sarunu partneris nekā Krievija.

Lai attīstītu mūsu valsts ārpolitiku, uzskatu, ka Latvijai jākoncentrē visi spēki veidojot kopējo Eiropas Savienības politiku attiecībās ar mūsu austrumu kaimiņiem. Mums jāstrādā, tā, lai no politikas patērētājas un sekotājas kļūtu par Eiropas Savienības politikas veidotāju. Latvijai nav jākautrējas publiski izteikties pret autoritāru režīmu nostiprināšanos mūsu austrumu robežā – tā ir mūsu laime dzīvot demokrātisko valstu kopienā, bet mūsu atbildība ir atgādināt pasaulei par autoritārisma draudiem.


Latvijas Avīze, 2011.gada 25.janvāris