Trampa mācība

Nesen notikušās ASV vēlēšanās negaidīti uzvaru guva republikāņu kandidāts, kurš savu vietu izcīnīja ar neredzēti naidīgu un populistisku kampaņu. Pirmā reakcija starptautiskajai sabiedrībai -šoks. Otrā – mēģināt saprast, ko tas nozīmēs pārējai pasaulei. Arī mums ir jāsaprot, ko tas nozīmēs Latvijai un ko no tā mēs varam mācīties.

Pirmkārt, ASV ārpolitika un arī iekšpolitika ir kļuvusi grūtāk prognozējama. ASV ir ievēlēts prezidents, kurš savu kampaņu izvērsa, uzturot domu, ka ASV pirmkārt ir jādomā par sevi, ne par pārējo pasauli. Tramps šķiet ir pirmais pēckara prezidents, kurš neizprot vai nepieņem ASV īpašo lomu pasaules kārtības uzturēšanā. Kaut gan nav sagaidāma krasa kursa maiņa, tomēr visticamāk ASV valdība mazāk pievērsīs uzmanību ārlietām, īpaši Eiropas lietām. Tas nozīmē, ka Eiropai būs jāmācās vairāk gādāt par sevi. Bet Latvijai – pārliecināt mūsu Eiropas partnerus būt stingriem kopīgās drošības uzturēšanā.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka vēlētāju reakcija ASV nav nekas svešs arī Eiropā. Daudzās valstīs dažādos veidos izpaužas vēlētāju dusmas un frustrācija par notikumiem gan pašu valstī, gan pasaulē. Lielbritānijas vēlētāji jūnija beigās nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, paužot reakciju pret varas partiju īstenoto politiku. Savukārt, Francijā Marina Lepena, kura bauda spēcīgu sabiedrības atbalstu, šobrīd kandidē uz prezidenta amatu un savu kampaņu lielā mērā balsta uz cilvēku bailēm no imigrācijas un islama radikālisma. Arī Vācijā izskatās, ka pašvaldību pret-Eiropas opozīcija vēlēšanās gūst panākumus, balstoties uz tautas vilšanos par Angelas Merkeles līdz šim īstenoto migrācijas politiku.

Visa šī viļņošanos Rietumu pasaulē ir kā turpinājums banku krīzei, kas sākās 2008. gada nogalē Amerikā. Šī krīze ir turpinājusies dažādos iemiesojumos: banku krīze, ekonomikas krīze, eiro krīze, bēgļu krīze un tagad jau populisma (politikas) krīze. Rezultātā – daudzviet cilvēki jūtas nedroši, jo trūkst stabilitātes. Lūzuma punkts katrā sabiedrībā var būt atšķirīgs – bezdarbs, imigrācija vai izjusts iespēju trūkums. Taču rezultāts noved pie viena – vēlmi krasi mainīt politiķus ar domu, ka jebkas cits varētu būt labāks par pie varas esošo partiju piedāvājumu.

Arī Latvijā ir jūtama daudzu cilvēku neapmierinātība ar esošo situāciju. Redzot, ka alternatīva Eiropas Savienībai mums visticamāk nozīmētu vēlreiz pakļauties Krievijai, Latvijā neveidojas spēcīgas anti-Eiropiskas partijas, bet daudz cilvēku turpina emigrēt uz bagātākām un stabilākām valstīm. Protams, statistikas dati tieši neatspoguļo cilvēku izpratni par situāciju valstī. Bet ir pienācis brīdis pieņemt, ka Latvijā viss nav kārtībā. IKP pieaugums nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir apmierināti ar dzīvi Latvijā. Kā lielāko “vainīgo” Latvijā visur dzird līdzīgu sūdzību – “es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti”. Traģiski, bet patiesi. Ko tad “valsts” dara aplami, un kā to mainīt, lai Latvija nenonāktu līdz savam “trampam”?

Daudzu sūdzību cēlonis, kuras esmu uzklausījis no mūsu cilvēkiem, slēpjas zināmā visatļautībā, kādā veidā Ministru kabineta noteikumi ir veicinājuši dažādu kontrolējošo un sodošo dienestu izveidošanu un to pilnvaru paplašināšanu. Mūsu valstī prasības bieži ir pārspīlētas un absurdas. Bieži vien tās balstās uz vienas normas piemērošanu visiem. Piemēram, pārtikas produktu masu ražošanas prasības attiecināt uz mājsaimniecības apstākļos radītu preci vai atstāt grāmatvedības prasības vienādas uzņēmumā, kur strādā vairāk nekā 500 darbinieku un tādā, kur strādā tikai 5. Tāpat arī skolas cenšas gatavot visus pēc viena iedomāta parauga, kaut gan bērnu spējas un talanti ir ļoti atšķirīgi, bet visi, ne tikai “paraugbērni”, valstij ir ļoti vajadzīgi.

Lai novērstu radikālisma pieaugumu Latvijā, mums ir krasi jāmaina mūsu reglamentējošā sistēma. Pamatā ir jābūt izpratnei, ka prasības ir jāpiemēro apstākļiem, nevis apstākļus prasībām. Ja valsts aparāts nekļūs par sabiedroto un palīgu, bet paliks kā biedējošs soģis, tautas neapmierinātība tikai augs. Rezultātā ne tikai turpināsies emigrācija, bet panākumus politikā varētu gūt kāds radikāls un neprognozējams spēks.