Vienotības izaicinājums

Sācies nākamais posms Latvijas politikā. Jaunievēlētā Saeima ir sanākusi un apstiprinājusi jauno Valda Dombrovska vadīto valdību. Līdz ar to darbs pie nākamā gada budžeta nopietni atsāksies. Viens no nozīmīgākajiem darbiem šajā procesā – ne tikai mazināt budžeta izdevumus, bet reāli iekustināt reformas, kuru rezultātā mums nākotnē būs mazāka (lētāka), bet efektīvāka valsts pārvalde.

Rodas jautājums, kur veidosies lēmumu pieņemšanas centrs jaunajā koalīcijā – valdības namā, Saeimā, vai Satversmē nedefinētajā sadarbības padomē? Tas pats attiecas arī uz Vienotību. Vai lēmumus turpinās pieņemt (kā līdz šim) deleģētie valdes locekļi, vai tomēr Saeimas frakcijai būs nozīmīga loma šajā procesā?

No savas pieredzes, strādājot par Saeimas deputātu un arī frakcijas vadītāju, saprotu, cik svarīgi politiskajai organizācijai ir pēc iespējas plašs un labi informēts lēmumu pieņemšanas centrs. Vienalga, cik gudri var būt daži indivīdi, viņi nekad savos lēmumos nebūs gudrāki par lielāku cilvēku loku.

Padomāsim mirkli par likumu pieņemšanas gaitu. Vismaz 85% no visiem Saeimā pieņemtajiem likumiem nāk no valdības. Taču tie tiek radīti ministrijās, kur pie tiem reāli strādā ierēdņi, nevis politiķi (ministri). Ministrs labākajā gadījumā norādīs virzienu, kurā ministrijai strādāt, taču nekad nespēs kontrolēt visas likumdošanas priekšlikumu nianses. Tā beigās ir Saeimas politiķu atbildība izvērtēt valdības (ierēdņu) izstrādātos likumprojektus, un tos pieņemt, grozīt, vai noraidīt. Saeimai ir jābūt kā sietam, kas atsijā valdības graudus no pelavām.

Taču lai Saeima varētu strādāt kā siets, tai ir jābūt lemtspējīgai un neatkarīgai no citu diktāta. Nevar būt tā, ka likumu “vajag” bez saprotamas argumentācijas. Tas pats attiecas uz Vienotības frakciju kā topošā politiskā spēka loģisko lēmumu pieņemšanas centru.

Pēdējā mēneša valdības veidošanas process sabiedrībai ir bijis mulsinošs. Vēlēšanās uzvarējušais premjers Dombrovskis runāja par agrāko triju partiju koalīciju. Pēc epopejas ar iespējamo Saskaņas Centra iesaistīšanu koalīcijā un ar iekšējo “veto” palīdzību izslēdzot Visu Latvijai/TB/LNNK, beigās sanāca divu partiju koalīcijā ar 55 nevis 63 deputātu mandātiem kā premjers bija iecerējis. Nesaprotami ir arī tas, ka šis process noticis vispār neiesaistot jaunievēlētos Vienotības deputātus.

Iemesls tam – līdz šim Vienotībā visus lēmumus pieņem partiju deleģētā valde, kur piedevām katrai partijai ir neskaidri definētas “veto” tiesības svarīgajos jautājumos. No katras partijas šajā valdē ir četri cilvēki. Tas nozīmē, ka četri indivīdi var noraidīt lēmumu, ko lielais vairums Vienotības deputātu labprāt atbalstītu. Faktiski tas nozīmē, ka jebkurš mazākums var “turēt gūstā” visu organizāciju praktiski jebkurā jautājumā. Šādā situācijā attīstīties vienotai, prognozējamai un vēlētājiem izprotamai un atbalstāmai politikai ir praktiski neiespējami.

Lai to mainītu, manuprāt, mērķtiecīgi jāvirzās uz politiskās partijas veidošanu. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai Vienotības Saeimas frakcijas deputāti ne tikai apzinās savu lielo varu, bet to arī liek lietā, prasot no valdības ministriem skaidrību, kāpēc jebkuri likumu grozījumi ir nepieciešami, atklāti izdiskutējot to plusus un mīnusus, pēc vajadzības uzlabojot sākotnējo piedāvājumu.

Domāju, ka daudzi kolēģi Vienotībā piekrīt uzskatam, ka Vienotības partiju “kvotas” un “veto” tiesības ir jāizskauž. Ja šādai sistēmai bija zināms attaisnojums pirmsvēlēšanu periodā, tad šodien tas ir lieks un pat kaitējošs. 33 Vienotības deputāti ir saņēmuši deputātu mandātus. Jebkurš mandāts ir vienlīdznozīmīgs. Visi jautājumi būtu jāizdiskutē un lēmumi jāpieņem uz konsensusa pamata, taču, kad nepieciešams – jābalso. Tā Vienotība pasargās sevi no dažu indivīdu personisko ambīciju uzspiešanas visai frakcijai. Rezultātā lēmumu pieņemšanas process kļūs visiem skaidrs, lēmumi kļūs prognozējamāki un vēlētāji aizvien labāk sapratīs Vienotības kopējo politiku.

Novēlu saviem Saeimas kolēģiem veiksmi veidojot spēcīgu un dinamisku frakciju. Uz viņu pleciem lielā mērā balstās iespēja izveidot jaunu politisko partiju un likvidēt šaura cilvēku loka neproporcionālo ietekmi uz procesiem.


2010.gada 4.novembris